Latīņu drukas aizlieguma sākums Latgalē: turpmāk grāmatas ievestas kontrabandas ceļā vai grāmatas tika pārrakstītas

Ar Viļņas ģenerālgubernatora K. von Kaufmana cirkulāru bijušajās Polijas teritorijās (Lietuvā, arī Vitebskas guberņā, tostarp Latgalē) 6 (18.) septembrī sākās latīņu drukas aizliegums, kurš turpinājās līdz 1904. gada 7. maijam (v.st. - 23. aprīlim).
I. Salceviča (2004): "Galvenais, kas veicināja šo drakonisko aktu, bija krievu un poļu interešu sadursme t.s. Ziemeļrietumu apgabalā, kurā ietilpa arī Latgale. Polija līdz ar Latgali bija nonākusi Krievijas varā un darīja tai daudz nepatikšanu. 19.gs. vidū nopietni tika pastiprināta pārkrievošanas politika nekrievu apgabalos – konkrēti Ziemeļrietumu apgabalā. [..]
Šis cirkulārs nebija veidots likumdošanas ceļā, tam bija vietēja rīkojuma raksturs, un tas bija spēkā vienīgi Ziemeļrietumu apgabala teritorijā. Tieši tāpēc par to ilgi trūka ziņu, bet tā iedarbības sekas nebija mazāk paralizējošas visai novada garīgās un kultūras dzīves attīstībai. "
;;;
A. Goba (1933): "[..] Latgale palika uzticīga latīņu burtiem. Bet šādas grāmatas varēja iespiest tikai ārzemēs, un tur tad arī spieda, protams, pašu vajadzīgāko — lūgšanu un dziesmu grāmatas. Galvenais darītājs šajā grāmatu kontrabandas lietā bija Dagdas žīds Zeliks Garnecs, kas bija viena no populārākām personām Latgalē, personīgi pazīstams ar visiem Latgales baznīckungiem un ērģelniekiem (varganistiem), braukāja apkārt noslēgdams klusus veikalus, lai pēc tam uzticami aģenti piegādātu tur vai citur vajadzīgās garīgās grāmatas. Krievu policija zināja par Garneca darbību, to šad un tad arī vajāja, bet arī pa daļai skatījās caur pirkstiem, jo tiešām saprata, ka ticīgais katolis taču nevarēja iztikt bez savas lūgšanu un baznīcas dziesmu grāmatas. Par Garnecu un viņa piedzīvojumiem ar baznīckungiem un policiju Latgalē vēl tagad stāsta daudz anekdotu. Sadabūjis manuskriptu, vai arī vecāku eksemplāru (ja bija jāpārdrukā), Garnecs paklusām šļūca uz Tilzītl, Karaļaučiem. Krakovu un tur tāpat paklusām salīga ar spiestuvi. Tur nu spieda, un kā jau bez korrektūras lasīšanas, ielaižot šausmīgas kļūdas, dažu vietu padarot gluži nesaprotamu, lai pēc tam grāmatas kā kontrabandas preces caur Lietuvu gādātu uz Latgali.
Lai maldinātu krievu policiju — grāmatas rādīja agrāko gadu skaitli (kad vēl nebija aizlieguma) un tāpat viltotu agrākā laika cenzūras atzīmi, jo vecos izdevumus tik stingri nevajāja. Latgalē svētdienās policisti skraidīja ap baznīcu, skatīdamies, vai kaut kur paklusām netirgojas ar grāmatām[..]".
...
S.Seiļs (1936): "Literatūras vēsturēs nav pi teikuši apgaismots ari drukas aizlīguma laikmets latgališim, kas ir tik rakstureigs, pamdcīišs un izeimejas ar gromotu kontrabandu un tautas rakstiiiceibu. rūkrokstā, kurai leidzeigas nav bejis vysā pasaulē.
...
M. Apeļs (1938): "[..] Apgrūzeibā asušās gromotas pamozam nūsalītāja, bet jaunos, kuras uzjēmeigī žcidi pārdrukāja ārzemēs (Vācijā — Karalaučūs un Holandē) nu vacim izdavumim un kontrabandas ceļā izplateja tautā, volūda beja nasaprūtama un krūpļaiņa, jo latvīšu volūdas naporvaļdeidami, gromotu pordrukotoji pīlaide rupas kļyudas un latvysku vordu sakropļojumus. Ari šos pat gromotas kontra bandas ceļā nocēs īgodot par ļūti augstu moksu, kura na kotram latgaļu zemnīkam beja pa spākam [..]".
,,,
Anna Stafecka (2000): "19. gs. otrajā pusē pēc poļu dumpja apspiešanas Latgalē veselus četrdesmit gadus ilgst drukas aizliegums. Dažas latgaliešu grāmatas tiek iespiestas ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē. Tās ir ļoti dārgas, un tikko no dzimtbūšanas atbrīvotajiem zemniekiem to iegādei trūkst līdzekļu. Bet lūgšanu un dziesmu grāmatas ir būtiski nepieciešamas, bez tām zemnieku garīgā dzīve nav iedomājama. Tādēļ rūpīgi tiek glabātas vecās pirms drukas aizlieguma laika iespiestās grāmatas, ar roku pārrakstītas atsevišķas nodilušās lapas, pamazām arī veselas grāmatas. Visbiežāk tās ir lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem, folkloras materiāli, retāk - pašu autoru oriģinālsacerējumi. Rodas arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu un iesietu grāmatu (...), ko radījuši paši Latgales latviešu zemnieki."
...
J. Paļeckis (1936): "Šie drūmie 40 gadi iegājuši lietuvju tautas vēsturē kā «grāmatnešu» (knignešu) laikmets. Par laimi jau pašā aizlieguma sākumā radās ļaudis, kas ķērās pie pretakcijas, un galvenais te bija bīskaps M. Valančius, ievērojams tā laika rakstnieks, daudzu garīgo un pasaulīgo rakstu autors. Viņš pirmais atrada izeju, ka lietuvju grāmata iespiežama pāri robežai — Prūšu Lietuvā. Aizliegumam iestājoties, Zavadska spiestuvē, Viļņā, kur tika iespiestas lietuvju grāmatas, bija palikusi daļa neizpārdotu grāmatu. Krievu administrācija atļāva Zavadskim šos grāmatu krājumus izpārdot. Šo atļauju veikli izmantoja bīskaps Valančius. Vienojies ar Zavadski un Tilzītes spiestuvniekiern, viņš sāka uz sava rēķina iespiest grāmatas Tilzītē, bet uz tām lika Zavadska firmu un pirmaizlieguma gadu. Tā iznāca, ka Zavadska grāmatu krājumi izrādījās bezgalīgi
un pēc daudziem gadiem un gadudesmitiem parādījās arvien jaunas grāmatas ar 1864. g. datumu. Žandarmi nevarēja tādu grāmatu īpašniekam neko darīt. Šādu, tā saukto kontrafakci-jas grāmatu iespiests ļoti daudz, bet tās galvenām kārtām bija lūgšanu grāmatas.
Tomēr iespiešana nebija viss. Vajadzēja ari grāmatas pārgādāt pāri robežai. Arī šo darbu noorganizēja bīskaps Valančius. Viņam bija plaši sakari un uzticāmi ļaudis, kas apņēmās riskēt un nodoties grāmatu kontrabandai. Tā iesākās grāmatnešu laikmets, kas prasīja daudz heroizma, ciešanu un upuru. Bija grāmatneši, kas gāja uz šo darbu peļņas dēļ, bet vairums tie bija grāmatneši ideālisti, kas skatījās uz savu darbu kā uz svētīgu darbu vieni no reliģiskā, citi no patriotiskā viedokļa. Šie ideālisti stādami blakus diženākājiem tautas atmodas un brīvības cīnītājiem. Šādu ideālistu starpā pirmo vietu ieņem Jurģis Bielinis, kas nosaukts par grāmatnešu karali, Bielinis bija tīri leģendāra persona un viņa dzīves stāsts līdzinās īstam dēku romānam un lieliski patriotiskai poēmai. Veselus 30 gadus Bielinis nodevās grāmatneša darbam, organizēja veselu grāmatnešu biedrību robežas tuvumā, pārdzīvoja daudzas sadursmes ar žandarmiem, pats meža vidū ierīkoja spiestuvi un iespieda tur patriotisku laikrakstu. «Baltais ērglis»".
...
Vairāk par Zeliku Garnecu.
...
Zināmākais grāmatu pārrakstītājs Latgalē drukas aizlieguma gados bija Andrivs Jūrdžs (1845-1925). Skolu nav apmeklējis, lasīt iemācījusi māte. Pašmācības ceļā iemācījies rakstīt un apguvis vairākas svešvalodas. Ar roku sarakstīja vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas.
Rokrakstā izplatīti arī Pītera Miglinīka dzejoļi.