Latgales dati

1919. gada 30. augusts

Septembra sākumā uzbrukumu Daugavpilīj sāka poļu armija, papildināta ar franču ražojuma tankiem un virsniekiem.
Sarkanā armija, tostarp latviešu sarkanie strēlnieki, aizstāvēja Daugavpili. Marksistiskajā literatūrā šīs kaujas dēvētas par "Sarkano Verdenu" (127 dienas (citviet 129 dienas) aizstāvēšanas kaujas /30.08.1919-03.01.1920/). Šī versija pirmo reizi publicēta presē 1968. gadā janvārī.
Prese informēja, ka pilsētas apšaude ar artilēriju sākusies jau 30. augustā. Apšaudes notikusi dienu un nakti. Pilsētu aizstāvēja 2000 karavīru.
Poļi ieņēma koka tiltu (Gajoka tiltu) pāri Daugavai, uz kura bojā gāja 40 kareivji. Tilts tiek uzspridzināts kopā ar kareivju mirstīgajām atliekām. Koka tiltu sargāja Igauņu atsevišķās padomju brigādes kareivji un Latviešu padomju strēlnieku pulks. Igauņu sapieri pāri Daugavai bija uzbūvējuši divus plostu tiltus.

28. septembrī poļi ieņēma tilta nocietinājumus kreisajā krastā un saspridzināja dzelzceļa tilta daļu.

Lietuvas karaspēks ieņēma Ilūksti un Grīvu, uzsāka Daugavpils apšaudi. Pēc tam aizņema sektoru no priekštilta nocietinājumiem līdz Kazimirišķiem (gar Daugavu kreiso krastu Rīgas virzienā).

Septembra kaujas noslēdzās mēneša beigās (27.-28.sept.) ar poļu armijas nostiprināšanos Daugavas kreisajā krastā.
"Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920", (1957): [..] Latgalē atradās vairs tikai nedaudz latviešu sarkano strēlnieku. Jau 1919. g. septembra beigās lielāko daļu latviešu strēlnieku pulku pārsvieda uz Dienvidu fronti cīņai pret Deņikinu; viņi piedalījās kaujās pie Orlas, Charkovas rajonā un citās vietas. Tāpēc poļu un baltlatviešu karaspēkam izdevās dažās dienās ieņemt Daugavpili un apkārtējo rajonu [..].

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons Latvijas vēsturnieku komisijas sēdē 2013. gada novembrī ir paudis viedokli, ka diplomātijas un politkorektuma vārdā noklusēta Daugavpils septembra kauju nozīme Latvijas brīvības cīņās. "Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm”

Septembra kaujās krita 123 poļi kareivji, ievainoti 371 kareivis. Kopumā Daugavpils kaujā gāja bojā ap 500 karavīru. Poļu karavīru apbedījumi ir Lauceses kapos.

Vēstures literatūrā minētie kauju dalībnieki:
Jakovs Fedorenko - Sarkanās armijas 4. bruņuvilciena komandieris un komisārs
Aleksandrs Kroniks - Sarkanās armijas 30. strēlnieku pulka kavalērijas izlūku komandiera palīgs
Olimpijs Vioniks - Sarkanās armijas 30. strēlnieku pulka politiskais darbinieks
Ansis Daumanis - Daugavpils cietokšņa komandants
Pāvils Tarvids - bataljona komandieris
Jozs Stanišavskis - lietuviešu ložmetējnieks
Kārlis Ozoliņš - Sarkanās armijas 62. dzelzceļa apsardzības bataljona kareivis
Vera Viļčinska ???
1968. gadā Daugavpils 4. vidusskolas muzejs skolotājas S. Vinokovskas vadībā apzināja 13 "Sarkanās Verdenas" aizstāvjus.

Starpkaru periodā Latvijā šo kauju izvairījās pieminēt - daļēji tāpēc, ka tās notika teritorijā, uz kuru pretenzijas izteica Polija (Grīvas pilsēta un seši Ilūkstes apriņķa pagasti).

Atsauces
  • Казак, В. ДАУГАВПИЛССКАЯ КРЕПОСТЬ: ИСТОРИЯ И ЛЕГЕНДЫ ОТ СРЕДНЕВЕКОВЬЯ ДО НАШИХ ДНЕЙ. 1987. (http://dwaiu.narod.ru/kazak/index.html#content).
  • “V Dvinsk.” Segodnja. 1919. 25.septembris.
  • “Vēsturnieku komisijas pasākumu pirmo reizi apmeklē Krievijas vēstnieks.” http://www.la.lv/vel-saules-muzu-latvijai/ (19.11.2013).
  • Jēkabsons, Ē. “Francijas vieta Latvijas vēsturē 1918.–1921.gadā.” https://www.mfa.gov.lv/aktualitates/zinas/29609-francijas-vieta-latvijas-vesture-1918-1921-gada-dr-hist-erika-jekabsona-uzruna-diskusija-latvijas-de-iure-atzisana-skatupunkti (01.09.2014).
  • Jakubs, Z. “To trauksmaino dienu hronika.” Avangards, Daugavpils. 1988.
  • Simončiks, P. “„Sarkanā Verdena“.” Avangards, Daugavpils. 1968. 27. janvāris.
  • Gavare, A. “MUZEJA PASTS.” Cīņa. 1970. 19. aprīlis.
  • “Sarkanā Daugavpils.” Padomju Ceļš (Ogre). 1979. 1. septembris.
  • Simončiks, P. “Sarkanā Verdena.” Darba Balss. 1968. gada 26. janvāris.
  • Prīverts, I. “«SARKANĀS VERDENAS» AIZSTĀVIS.” Darba Balss. 1968.02.23. februaris.
  • Jēkabsons, Ē. “Franču tanki un karavīri kaujā pie Daugavpils 1919. gadā.” Tēvijas Sargs, 2007. Nr. 6.
  • Jēkabsons, Ē. “Polijas armijas cīņas ar Sarkano armiju Ilūkstes apriņķī 1919. gada septembrī.” Grām.: Latvijas kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000. 46.-57.lpp.
  • Grāfs, M., Rajevskis, V. ““Latvijas padomju republikas sadarbība ar Igaunijas tautas komūnu.”.” Grām.: Oktobrī dzimusī. Rakstu krājums. Rīga: Liesma, 1978. 114. - 122. lpp.
Cd487fb2b13e24e5030eb4dfc4bddc64fca272bb
71dbe95cb8c19ef0b14084ef8ea44a689f939c5c
7a59e8ee1e2445117f4b491cb5721fd14e9bc5dd
E3cf7ff8e34146f4edfe5a9261707c0321ae931e
1f6d129cebd40e06216df6f787c688f6d69d42e7
856aaa21415a48061b2a334c414073704a36cb92
4d7233948109b06ff704cd34c8ae4c2e87494f8a
9360e4495ce8e7355918307dbdcef6e10d7757c3
453817d6c5b6b613fac43c34649ea7660ed20a98
71f5cecf44c319bfb9e1acc2176f8417c03e8914
86aa4dfdc39af2a53dc200932f75d63b98b4470f