Pēteris Vilkājs
Dzimis.
Intervija ar Pēteri Vilkāju 1948. gadā.
“Mans tēvs pats pirmais atnāca no Dignājas [uz Kalupi] ap 1862. gadu-sausās vasaras rudenī, vecākam brālim bija 1,5 g, kad atnākuši mežā, māte stāstīja. Tēvs dzīvojis Dignājā par kalpu, grūti bijis, tēvs noslimojis 3 gadi, neviens neņēmis tāda slima. Stāstīja: sabraukuši saimnieki Dignājas krogā Pelnudienā, zobojas, ka zirgi lēti un par puišiem: “man tevis nav vajadzīgs, kad gribi, vari salīgt.”
Toreiz te [Kalupē] bijis grāfs Zībergs. Grāfi sākuši piedāvāt, lai iet, tā aizgājuši. Ja zeme gatava [iekopta], pēc 3-6 gadiem atnācis mērnieks uzmērīt, jāsamaksā rente Kalupes (Ārendavas muižai). Klaušas jāpilda- “mergas” klaušu noma, nopļaut, apart.
Tēvs izlodājis pa mežu, kur labāk paticis, tur iemeties. Netālu no Rimicānu sādžas - Vilkāju mājas. Kalupes muižai pienācās kalpot. Augusta mēnesī iebraukuši, mežā ar skujām apseguši butku, to vispirms uzcēluši. Pēc tam uzcēluši riju, tur dzīvojuši. Tad sākuši citas ēkas celt. Bērni sacījuši ka te [skuju būdā, ugunskurs priekšā] daudz labāk kā Kurzemes istabās.
Manam tēvam bijusi līdz 1 ½ govs, 1 zirgs. Koki visi jānocērt, jāsadedzina. Kad mežu cirtuši, salikuši kokus lielus kā mājas, sadedzinājuši pelnos pa mēnesi vai 2 mēnešiem. Jedrigalas muižā [Kalupes galā] bijusi stikla fabrika, veduši uz to, maksāts par maisu pelnu 5 kap. Par to naudu Daugavpilī pirkuši maizi. Cūkas pa mežu dzīvojušas 10-12, kā laiduši pavasarī mežā, rudenī nākušas mājā (tēvs viens pats bijis mežā). Mani vecāki –pirmie luterāņi šajā apvidū. Rimicānu sādžas latgalieši gājuši skatīties, kādi tie luterāņi ir, līduši pa mežu, redz-cilvēks vien ir, sākuši runāties. Vēlāk,-kad iedzēruši, vēl ilgi smējušies kā gājuši luterāņus skatīties.”
(atsauce: LU HZF LVI EMK, E 20, 192-193, 1948. gads)
“Mans tēvs pats pirmais atnāca no Dignājas [uz Kalupi] ap 1862. gadu-sausās vasaras rudenī, vecākam brālim bija 1,5 g, kad atnākuši mežā, māte stāstīja. Tēvs dzīvojis Dignājā par kalpu, grūti bijis, tēvs noslimojis 3 gadi, neviens neņēmis tāda slima. Stāstīja: sabraukuši saimnieki Dignājas krogā Pelnudienā, zobojas, ka zirgi lēti un par puišiem: “man tevis nav vajadzīgs, kad gribi, vari salīgt.”
Toreiz te [Kalupē] bijis grāfs Zībergs. Grāfi sākuši piedāvāt, lai iet, tā aizgājuši. Ja zeme gatava [iekopta], pēc 3-6 gadiem atnācis mērnieks uzmērīt, jāsamaksā rente Kalupes (Ārendavas muižai). Klaušas jāpilda- “mergas” klaušu noma, nopļaut, apart.
Tēvs izlodājis pa mežu, kur labāk paticis, tur iemeties. Netālu no Rimicānu sādžas - Vilkāju mājas. Kalupes muižai pienācās kalpot. Augusta mēnesī iebraukuši, mežā ar skujām apseguši butku, to vispirms uzcēluši. Pēc tam uzcēluši riju, tur dzīvojuši. Tad sākuši citas ēkas celt. Bērni sacījuši ka te [skuju būdā, ugunskurs priekšā] daudz labāk kā Kurzemes istabās.
Manam tēvam bijusi līdz 1 ½ govs, 1 zirgs. Koki visi jānocērt, jāsadedzina. Kad mežu cirtuši, salikuši kokus lielus kā mājas, sadedzinājuši pelnos pa mēnesi vai 2 mēnešiem. Jedrigalas muižā [Kalupes galā] bijusi stikla fabrika, veduši uz to, maksāts par maisu pelnu 5 kap. Par to naudu Daugavpilī pirkuši maizi. Cūkas pa mežu dzīvojušas 10-12, kā laiduši pavasarī mežā, rudenī nākušas mājā (tēvs viens pats bijis mežā). Mani vecāki –pirmie luterāņi šajā apvidū. Rimicānu sādžas latgalieši gājuši skatīties, kādi tie luterāņi ir, līduši pa mežu, redz-cilvēks vien ir, sākuši runāties. Vēlāk,-kad iedzēruši, vēl ilgi smējušies kā gājuši luterāņus skatīties.”
(atsauce: LU HZF LVI EMK, E 20, 192-193, 1948. gads)
Miris.