Latīņu drukas aizlieguma sākums Latgalē

Ar Viļņas ģenerālgubernatora K. von Kaufmana cirkulāru bijušajās Polijas teritorijās (Lietuvā, arī Vitebskas guberņā, tostarp Latgalē) 6 (18.) septembrī sākās latīņu drukas aizliegums, kurš turpinājās līdz 1904. gada 7. maijam (v.st. - 23. aprīlim).
I. Salceviča (2004): "Galvenais, kas veicināja šo drakonisko aktu, bija krievu un poļu interešu sadursme t.s. Ziemeļrietumu apgabalā, kurā ietilpa arī Latgale. Polija līdz ar Latgali bija nonākusi Krievijas varā un darīja tai daudz nepatikšanu. 19.gs. vidū nopietni tika pastiprināta pārkrievošanas politika nekrievu apgabalos – konkrēti Ziemeļrietumu apgabalā. [..]
Šis cirkulārs nebija veidots likumdošanas ceļā, tam bija vietēja rīkojuma raksturs, un tas bija spēkā vienīgi Ziemeļrietumu apgabala teritorijā. Tieši tāpēc par to ilgi trūka ziņu, bet tā iedarbības sekas nebija mazāk paralizējošas visai novada garīgās un kultūras dzīves attīstībai. "
Anna Stafecka (2000): "19. gs. otrajā pusē pēc poļu dumpja apspiešanas Latgalē veselus četrdesmit gadus ilgst drukas aizliegums. Dažas latgaliešu grāmatas tiek iespiestas ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē. Tās ir ļoti dārgas, un tikko no dzimtbūšanas atbrīvotajiem zemniekiem to iegādei trūkst līdzekļu. Bet lūgšanu un dziesmu grāmatas ir būtiski nepieciešamas, bez tām zemnieku garīgā dzīve nav iedomājama. Tādēļ rūpīgi tiek glabātas vecās pirms drukas aizlieguma laika iespiestās grāmatas, ar roku pārrakstītas atsevišķas nodilušās lapas, pamazām arī veselas grāmatas. Visbiežāk tās ir lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem, folkloras materiāli, retāk - pašu autoru oriģinālsacerējumi. Rodas arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu un iesietu grāmatu (...), ko radījuši paši Latgales latviešu zemnieki."
Zināmākais grāmatu pārrakstītājs Latgalē drukas aizlieguma gados bija Andrivs Jūrdžs (1845-1925). Skolu nav apmeklējis, lasīt iemācījusi māte. Pašmācības ceļā iemācījies rakstīt un apguvis vairākas svešvalodas. Ar roku sarakstīja vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas.
Rokrakstā izplatīti arī Pītera Miglinīka dzejoļi.