Septembra kaujas par Daugavpili: poļu, lietuviešu, franču dalība, tanki, saspridzināti tilti

Septembra sākumā uzbrukumu Daugavpilīj sāka poļu armija, papildināta ar franču ražojuma tankiem un virsniekiem.
Sarkanā armija, tostarp latviešu sarkanie strēlnieki, aizstāvēja Daugavpili. Marksistiskajā literatūrā šīs kaujas dēvētas par "Sarkano Verdenu" (127 dienas (citviet 129 dienas) aizstāvēšanas kaujas /30.08.1919-03.01.1920/). Šī versija pirmo reizi publicēta presē 1968. gadā janvārī.
Prese informēja, ka pilsētas apšaude ar artilēriju sākusies jau 30. augustā. Apšaudes notikusi dienu un nakti. Pilsētu aizstāvēja 2000 karavīru.
Poļi ieņēma koka tiltu (Gajoka tiltu) pāri Daugavai, uz kura bojā gāja 40 kareivji. Tilts tiek uzspridzināts kopā ar kareivju mirstīgajām atliekām. Koka tiltu sargāja Igauņu atsevišķās padomju brigādes kareivji un Latviešu padomju strēlnieku pulks. Igauņu sapieri pāri Daugavai bija uzbūvējuši divus plostu tiltus.

28. septembrī poļi ieņēma tilta nocietinājumus kreisajā krastā un saspridzināja dzelzceļa tilta daļu.

Lietuvas karaspēks ieņēma Ilūksti un Grīvu, uzsāka Daugavpils apšaudi. Pēc tam aizņema sektoru no priekštilta nocietinājumiem līdz Kazimirišķiem (gar Daugavu kreiso krastu Rīgas virzienā).

Septembra kaujas noslēdzās mēneša beigās (27.-28.sept.) ar poļu armijas nostiprināšanos Daugavas kreisajā krastā.
"Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920", (1957): [..] Latgalē atradās vairs tikai nedaudz latviešu sarkano strēlnieku. Jau 1919. g. septembra beigās lielāko daļu latviešu strēlnieku pulku pārsvieda uz Dienvidu fronti cīņai pret Deņikinu; viņi piedalījās kaujās pie Orlas, Charkovas rajonā un citās vietas. Tāpēc poļu un baltlatviešu karaspēkam izdevās dažās dienās ieņemt Daugavpili un apkārtējo rajonu [..].

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons Latvijas vēsturnieku komisijas sēdē 2013. gada novembrī ir paudis viedokli, ka diplomātijas un politkorektuma vārdā noklusēta Daugavpils septembra kauju nozīme Latvijas brīvības cīņās. "Šķita ķecerīgi atzīt, ka neatkarības kara laika lielākā kauja nav izcīnīta ne pie Cēsīm, ne pret bermontiešiem pie Rīgas, bet 1919. gada septembrī pie Daugavpils pret lieliniekiem. Kauju, kas prasīja 500 kritušo, izcīnīja lietuvieši un poļi. Turklāt sarkanās armijas kodolu veidoja latviešu un igauņu sarkanie strēlnieki. “”Pareizie” poļi un lietuvieši, savā starpā nesadarbojoties (drīz viņi karos arī savā starpā), karoja pret “nepareizajiem” igauņiem un latviešiem. Daugavpils cietokšņa priekšnocietinājuma fortu ieņēma, pateicoties tankiem ar franču apkalpēm”

Septembra kaujās krita 123 poļi kareivji, ievainoti 371 kareivis. Kopumā Daugavpils kaujā gāja bojā ap 500 karavīru. Poļu karavīru apbedījumi ir Lauceses kapos.

Vēstures literatūrā minētie kauju dalībnieki:
Aleksandrs Kosmatovs - Daugavpils nocietinātā rajona štāba priekšnieks,
Jakovs Fedorenko - Sarkanās armijas 4. bruņuvilciena komandieris un komisārs
Aleksandrs Kroniks - Sarkanās armijas 30. strēlnieku pulka kavalērijas izlūku komandiera palīgs
Olimpijs Vioniks - Sarkanās armijas 30. strēlnieku pulka politiskais darbinieks
Ansis Daumanis - Daugavpils cietokšņa komandants
Teodors Jēkabs Plikauss - Sarkanās armijas kareivis, mākslinieks
Pāvils Tarvids - bataljona komandieris
Jozs Stanišavskis - lietuviešu ložmetējnieks
Kārlis Ozoliņš - Sarkanās armijas 62. dzelzceļa apsardzības bataljona kareivis
Vera Viļčinska ???
A. Bedrīts - 15. armijas smagās artilērijas diviziona kareivis.
1968. gadā Daugavpils 4. vidusskolas muzejs skolotājas S. Vinokovskas vadībā apzināja 13 "Sarkanās Verdenas" aizstāvjus.

Starpkaru periodā Latvijā šo kauju izvairījās pieminēt - daļēji tāpēc, ka tās notika teritorijā, uz kuru pretenzijas izteica Polija (Grīvas pilsēta un seši Ilūkstes apriņķa pagasti).