Mihails Orlovs
Dzimis 1918. gada 21. novembrī Kārsavas pagastā.
Otrā pasaules kara dalībnieks (Sarkanās armijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka rotas komandieris, kapteinis).
Padomju laikā Orlova vārdā bija nosaukta iela Krustpilī - tagad Dārza iela. Vārds ierakstīts piemiņas plāksnē Otrā pasaules kara memoriālā Jēkabpilī.
Pēc nāves M. Orlovam piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Uzskata, ka M. Orlovs bija pirmais Sarkanās armijas latviešu divīzijas kareivis, kurš saņēmis varoņa nosaukumu par cīņām Latvijas teritorijā. Sarkanās armijas latviesu formējumos PSRS Varoņa nosaukums piešķirts 3 karavīriem - Mihailam Orlovam (pēc nāves), majoram Jānim Vilhelmam (1903-1990), apakšpulkvedis Jānim Rainbergam (pēc nāves, 1901-1944).
M. Orlovam veltīts P.Vilcāna darbs "Kara ceļa putekļos" (1988).
Vēsturnieks V Kuzmins: Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības.
Padomju laikā Orlova vārdā bija nosaukta iela Krustpilī - tagad Dārza iela. Vārds ierakstīts piemiņas plāksnē Otrā pasaules kara memoriālā Jēkabpilī.
Pēc nāves M. Orlovam piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Uzskata, ka M. Orlovs bija pirmais Sarkanās armijas latviešu divīzijas kareivis, kurš saņēmis varoņa nosaukumu par cīņām Latvijas teritorijā. Sarkanās armijas latviesu formējumos PSRS Varoņa nosaukums piešķirts 3 karavīriem - Mihailam Orlovam (pēc nāves), majoram Jānim Vilhelmam (1903-1990), apakšpulkvedis Jānim Rainbergam (pēc nāves, 1901-1944).
M. Orlovam veltīts P.Vilcāna darbs "Kara ceļa putekļos" (1988).
Vēsturnieks V Kuzmins: Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības.
Kritis kaujā 1944. gada 3. augustā pie Mežāres. Apbedīts pie Mežāres stacijas.
Atsauces
- “Orlavs Mihails.” Grām.: Latvijas padomju enciklopēdija: 10 sējumos /galv. red. P.Jērāns. 7.sēj. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1986. 354.lpp.
- Neiburgs, U. “Latviešu sarkanarmiešu atgriešanās – prieks un rūgtums vienkopus.” http://www.la.lv/latviesu-sarkanarmiesu-atgriesanasprieks-rugtums/ (10.08.2017).
- Шнеер, А. “ЛАТЫШСКИЕ СТРЕЛКОВЫЕ ДИВИЗИИ КРАСНОЙ АРМИИ В 1941-1945 ГГ.” https://cyberleninka.ru/article/n/latyshskie-strelkovye-divizii-krasnoy-armii-v-1941-1945-gg/viewer (17.02.2024).
