Traģēdija Kalupes pagasta Svenču solā

1945. gada 20. maijā, Vasaras svētkos, čekistu grupa bija ieradusies arestētā Praņevska mājā, lai aprakstītu mantu, šim procesam bija nepieciešami liecinieki, tādēļ daļa čekistu devās uz Rokjānu mājām, tur neviena nesastapa, tādēļ varas vīri ieradās pie Svenčiem. Rokjāni un Svenči, radi būdami, svinēja Vasaras svētkus. Čekisti vīriešiem pieprasīja uzrādīt dokumentus, Broņislavs to nevarēja izdarīt, tādēļ viņu veda uz arestētā Praņevska mājām. Broņislavs, saprazdams, ka ir arestēts un būs jāsēž cietumā, metās bēgt, taču nekur tālu netika, jo viņu turpat uz vietas nošāva. Pārējie čekisti, izdzirdējuši šāvienu, skrēja uz Svenču mājām un apšaudīja tās ar degošajām lodēm, un ļaudis, kas metās no liesmojošās mājas, tika nobendēti - Kazimirs Rokjāns, Ignats Svencis, arī Monika Rokjāne, kura bija mātes cerībās un ar 3 gadus veco meitiņu Leontīni uz rokām glābās no liesmām. Viens bēdzējs - Andrejs Praņevskis - Dubnā noslīka. Svenču saimniecība tika nodedzināta līdz pamatiem. Nošautos čekisti aizveda uz Kalupi un izmeta pie pagasta mājas, kur vairākas diennaktis, apsmieti un nozākāti, nelaimīgie vāļājās, līdz bijušajam pretošanās kustības dalībniekam Zembļickim lika tos aprakt. Diemžēl šo cilvēku kapa vieta nav īsti zināma.

Nošauto Broņislava un Monikas Rokjānu meita Leontīne kopā ar tanti Emiliju Svenci 4 gadus pēc slepkavības, 1949. gadā, tika izsūtīta uz Sibīriju, kur pavadīja septiņus gadus.
2009. gadā pēc Henriha Kivlenieka iniciatīvas traģēdijas vietā uzstādīts pieimiņas akmens