Latvijas Neatkarības kara Latgales atbrīvošanas operācija: kauja pie Līksnas stacija

Pēc Latvijas un Polijas slepeni izstrādāta plāna Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas kājnieku pulks (3. JKP, komandieris Jēkabs Dombrovskis) plkst. 6.30 pārcēlās pa ledu pāri Daugavai pie Glaudāniem (25 km no Daugavpils). Viena no pulka vienībām - 2. bataljons (komandieris Augusts Apsītis-Apse), pastiprināts ar 2 rotām, pēc apšaudes Daugavas forsēšanas laikā un kaujas pie Gančevskiem (arī Gančevskaja) un Mišteļiem (arī Miešteļi) (apejot nocietinātos ciemus no divām pusēm un tos ieņemot plkst.8.) devās Daugavpils virzienā, kur uzsāka cīņu par Līksnas staciju.
Sarkanā armija sargāja staciju ar bruņuvilcienu, artilēriju un ložmetējiem. Šo vilcienu veidoja Sormova kuģu būvētavā (mūsdienu Ņižņijnovgoroda) izgatavota moderna lokomatīve un karadarbībai piemērota atklāta ogļu platforma. Pirms tam bruņotais vilciens atradās Nīcgales stacijas dienvidos, no kurienes apšaudīja uzbrūkošās 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības. Pēc tam vilciens bija spiests atkāpties līdz Līksnas stacijai. Pētnieks Ē.Jēkabsons raksta, ka bruņotais vilciens atradās Daugavpilī un 3. janvāra rītā iesaistījās kaujās ar poļu vienībām priekšpilsētā uz Rēzeknes ceļa. Nespēdams doties uz Rēzekni saspridzināto sliežu dēļ, vilciens atgriezās Daugavpilī un pa Rīgas ceļu devās uz ziemeļiem. Iespējams, ka tas bija vilciens, kurš Nīcgales stacijā uzsāka cīņu ar Latvijas armijas vienībām.
Laikraksta "Brīvā Zemes" kara korespondenta skatījumā Līksna esot bijusi lielinieku nocietinātā Daugavpils rajona galvenais forts.
3. JKP 2. bataljona 6. un 8. rota izcīnija kauju pie Līksnas stacijas. 6. rota dienvidu virzienā uzspridzināja sliedes, lai vilciens neaizbrauktu uz Daugavpili. Bataljona vadībai nebija informācijas par poļu panākumiem Daugavpils atbrīvošanā. Sliežu spridzināšanu veica kaprālis Juris Riekums. 8. rota veica apiešanas manevru, Pretnieks atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Bruņotais vilciens vilciens nonāca Latvijas armijas rokās. Vilcienā sakāpa 8. rota kapteiņa Jāņa Neimaņa vadībā un piespieda mašīnistu un kurinātāju braukt uz Daugavpili. Vilciens apmēram trīs kilometri no pilsētas plkst 12. (pēc. Ē.Jēkabsona versijas), plkst 16. (pēc A. Apsīša versijas ) sastapās ar poļu karavīriem.
Līksnas stacijas kaujas rezultāts - 20 gūstekņi, daudz ieroču, 14 vagoni, daži no tiem pilni ar artilērijas lādiņiem. Ir fotogrāfija ar Līksnas stacijā iegūtu lielgabalu.
Latviešu bataljonam bija niecīgi zaudējumi - ievainots viens virsnieks un viens kareivis.
Par droširdību šajā kaujā ar Lāčplēša kara ordeni apbalvoti:
3. JKP 2. bataljona komandieris Augusts Apsītis-Apse,
3. JKP seržants Kārlis Bīlavs,
3. JKP kaprālis Jānis Alfrēgs Juris Riekums
Informācija par Līksnas kauju atrodama Latvijas virspavēlnieka štāba (priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš) 1920. gada 3. un 4. janvāra frontes ziņojumos.
3. janvāra vakara armijas virspavēlnieka štāba frontes ziņojums:
[..] Ap pulksten vieniem mūsu karaspēks izsita lieliniekus no Skuķu, Vaiderišķu, Ritenišku, Bobilu, Dublenīku sādžām un Līksnas stacijas uz Rīgas-Daugavpils dzelzceļa, 10 verstis uz ziemeļiem no Daugavpils. Ieņemot stipri nocietināto Līksnas staciju, mēs sasitām ienaidnieka bruņoto vilcienu [..].
4. janvāra vakara armijas virspavēlnieka štāba frontes ziņojums:
Vakar [..] pie Līksnas stacijas mūsējie saņēma lielinieku bruņoto vilcienu pilnā kārtībā [..].
Kauja aprakstīta pulkveža Augusta Apsītes-Apse apcerējumā par Latgales atbrīvošanu /1938/, pulkveža Augusta Krīpena rakstā "Latgales atbrīvošana" /1934/, mūsdienu pētnieka Ērika Jēkabsona vairākos darbos, kā arī kā epizode minēta vairākās 20.gs. 20.-30. gadu publikācjās.