Sākti Latvijas - Polijas robežas izbūves darbi: pēc sešiem gadiem parakstīta kopīga deklarācija, nav robežas konvencijas

Latvijai ar Poliju starpkaru periodā bija 105 km gara robeža, kas sastādīja 5 % no Latvijas visas robežas. 16,5 km šīs robežas gāja pa Daugavu tādejādi robežojoties ar Latgali.
1919.gadā - Latvijas Neatkarības kara un Poļu-Padomju kara laikā izveidojās pagaidu robeža, jeb demarkācijas līnija. Robežas ierīkošanu kavēja Polijas teritoriālās pretenzijas uz kādeizājās Kurzemes guberņas 6 pagastiem Daugavas kreisajā krastā. Polijas - Padomju kara laikā 1920. gada jūlijā Tajā pašā latviešu karaspēks ieņēma daļu šīs teritorijas, burtiski par dažiem brīžiem apsteidzot lietuviešus, kuri arī izteica pretenzijas uz šo apgabalu.
Tieši darbi pie robežas izbūves sākās pēc Latvijas sūtniecības Varšavā 1932. gada 18. janvārī mutiski izteiktā priekšlikuma Polijas Ārlietu ministrijai. 1932. gada maijā - jūlijā dzelzceļa robežstaciju Zemgale un Turmonti tuvumā notika sarunas par kopīgas robežkomisijas darbības principiem un septembrī komisija uzsāka darbu (instrukciju Latvijas pārstāvjiem komisijā valdība izstrādāja jūnijā), bet pirmā oficiālā komisijas sēde notika 1932. gada 14.septembrī Rīgā. Tā strādāja ar pārtraukumiem līdz 1938. gadam, kad tika pabeigti arī robežas izbūves darbi. Abu valstu komsijas sarunas notika Rīgā, Varšavā, Zakopanē, Daugavpilī, kā arī tieši robežas rajonā. Jau 1933. gada pavasarī tika noteikta jauna kārtība, kādā pierobežas iedzīvotājiem izdeva robežpārejas caurlaides (tās deva tiesības ieceļot otras valsts teritorijā līdz 50 km attālumam), kā arī citi jautājumi (pārtikas pārvešana) [18].

1937. gadā tika nobeigti robežas tehniskās izbūves darbi. Šī gada februārī Varšavā jauktās robežkomisijas sēdē abas puses apsprieda robeždokumentu galīgo redakciju, atstājot neizšķirtu jautājumu par dokumentu iesniegšanas termiņu abām valdībām, jo Latvijas puse aizbildinājās ar pilnvaru trūkumu pieņemt poļu puses iesniegto dokumenta tekstu. Patiesībā Latvijas valdība (sakarā ar Latvijas ievēroto formālo neitralitāti Polijas un Lietuvas konfliktā Viļņas apgabala dēļ) bija devusi norādījumu neakceptēt dokumentu, kurā būtu minēta Lietuvas robeža un kopējais Latvijas, Polijas un Lietuvas robežu saskares punkts. 1938. gada 14. janvārī Rīgā Latvijas ārlietu ministrs V.Munters un Polijas sūtnis F Harvats (Charwat) abu valdību vārdā parakstīja kopīgu deklarāciju, abu valdību vārdā apstiprinot komisijas darba nobeigumu robežas noteikšanā un puses apmainījās attiecīgām notām [21]. Ar to pagaidām noslēdzās robežas noteikšanas darbs, kuru līdz tam bija bremzējušas Lietuvas-Polijas un Latvijas-Polijas attiecības. Kaut pēdējās bija samērā labas, arī tajās bija sarežģījumi sakarā ar pušu dažādajiem viedokļiem par poļu minoritātes darbības apstākļiem un vēl dažos jautājumos. 1938.-1939. gadā, sakarā ar starptautiskajiem notikumiem, tā arī netika parakstīta Latvijas-Polijas robežas konvencija, kaut arī tās projekts tika apspriests un koriģēts jau 1937.gadā. Jāsecina, ka faktiski vienošanās Latvijas un Polijas starpā par robežu tika panākta, taču nebija līdz galam noformēta.
Sākotnēji dzelzceļa robežsatcija bija Turmanti (līdz 1894. gadam Novoaleksandrovska). Pēc toreizējās robežas ar Poliju precizēšanas nonākusi Polijas teritorijā; mūsdienās atrodas Lietuvā. Tā vietā par robežstaciju kļuva Zemgale, kuras ēkā kopš 2006. gada atrodas Zemgales Romas katoļu baznīca.
Latvijas - Polijas robeža beidza pastāvēt 1939. gada septembrī sakarā ar Polijas teritorijas okupāciju, ko veica sarkanā armija Otrā pasaules kara sākumā.