Staņislava Kambalas runa 18. novembra Latvijas proklamēšanas sēdē

18.11.1918., pirmdiena, plkst. 16.30 Rīgas pilsētas II teātrī sākas Tautas padomes sēde, kurā pasludina neatkarīgu, demokrātiski Latvijas Republiku
Vienīgais pārstāvis no Latgales bija Stanislavs Kambala.
Izvilkumi no viņa runas:
,,Metot skatu uz mūsu tautas vēstures pēdējiem 700 gadiem, ieraugām Latgali, kā no koka atgrieztu zaru, kuram nepieplūst vairs dzīvības vielas. Latgales garīgā kultūra bija galvenā kārtā poļu rokās, bagātie meži piederēja muižniekiem, tirdzniecība atradās svešinieku rokās, ierēdņi bija krievi. Mums pašiem nekā nebija. Ne runāt latgaliski nedrīkstēja, ne domāt. Tādos apstākļos tauta nevarēja dzīvot. Tādēļ tā vienmēr gribējusi pieslieties pārējai Latvijai. Jau pagājušā gadu simteņa 80-tos gados izteikta šī vēlēšanās, bet muižniecība šīm domām nostājusies ceļā. Tā tas gājis līdz tagadējam laikam. Kad ienāca vāci, mēs domājām, ka viņi izpildīs mūsu prasības, bet atbildes vietā nāca Brestas pamiera papildu noteikumi, ar kuriem Latgale tika atkal pievienota Krievijai. Apvienotā Latvija nu jāceļ pašu rokām, pašu spēkiem, ar politisku partiju un grupu apvienošanos. Dievs lai svētī brīvo Latviju!"