Pirmais pasaules karš: sākums, karadarbības tuvošanās Latgalei, okupācija 1918. gadā

Pimais pasaules karš sākās ar Austroungārijas kara pieteikumu Serbijai karu, kura rezultātā sākās ķēdes reakcija - Krievija izsludināja moblilizāciju (29. jūlijs), Vācija pieteica karu Krievijai (1. augusts), Vācija - Francijai (3. augusts), Vācija - Beļģijai un Lielbritānija - Vācijai (4. augusts).
Tieši draudi Latgales teritorijai radās 1915. gada septembrī, kad vācu armija uzsāka uzbrukumu Daugavpilij.
Daugavpils (t.i. Latgales) virzienā 1915-1918. gadā uzbruka Frīdriha fon Šolca armijas grupējums. Pretī tai šajā frontes sektorā no Stukmaņiem (Pļaviņām) līdz Krāslavai darbojās Krievijas impērijas 5. armija (komandieri Pāvels Pleve /1915/, Vasilijs Gurko /1916/, Vladislavs Klembovskis, Aleksejs Kuropatkins, Sļusarenko /1916/. Ābrams Dragomirovs, Jurijs Danilovs, Vasilijs Boldirevs /1917/).
1915. gada oktobrī krievu armija uzsāka pretuzbrukumu. 1915. gada beigās fronte stabilizējās, izveidojās Daugavpils placdarms un Latgale kļuva par tuvāko frontes aizmuguri.
Placdarma viena mala bija pie Glaudāniem, otra mala - pie Bohinas ezera Baltkrievijā, Placdarma frontes platums - ap 70 km.
Lai nodrošinātu placdarma karaspēka vienības, pāri Daugavai pilsētas roibežās uzbūvēja četrus pagaidu koka tiltus: pie Poguļankas (Mežciema, 6 km no pilsētas, 3 km garumā), pie cietokšņa (1 km no pilsētas, iepretim Randenei), pie ūdens stacijas (savienojumā ar preču staciju, saukts par Gajoka tiltu), vienu km augstāk (savienojums ar staciju).
Latgales teritoriju vācu armija ieņēma 1918. gada februārī. Pirmā pasaules kara pamiera noslēgšanas laikā (1918.gada 11. novembris) Latgalē atradās vācu armija.