Vācu karaspēks ieņem Ilūksti: pilsētas iekarošana un citi notikumi apkārtnē Pirmā pasaules kara laikā

1917. gada 10. oktobrī pēc vecā stila
Pozīcijas pie Ilūkstes aizstāvēja Krievijas V armijas 19. korpusa 17. divīzijas pulki (67., 150., 151., un citi). Vācieši uzbrukumu sāka ar artilērijas uguni no plkst. 10 līdz plkst.13. Vācieši ieņēma pilsētu 23. oktobrī (10. oktobrī pēc v. st.) virzienā no Šlosbergas. Ilūkstes ielās izvērtās durkļu cīņas. Krievu daļām izdevās nostiprināties pilsētas nomalē. Tā Ilūkste ilgu laiku atradās uz frontes līnijas. Pilsētas zaudēšana radīja tiešus draudus Daugavpilij. Vācu karaspēks turpināja ofensīvu un mēģina pievirzīties tuvāk Daugavai pie Glaudāniem un pārcelties uz labo krastu, lai apietu Daugavpili no ziemeļrietumiem. Vācu uzbrukumi tika atsisti, jo krievu armija organizēja prettriecienu Sventes ezera rajonā.

Detalizēti Ilūkstes aizstāvēšanu aprakstījis kara cenzors pie imperatora mītnes Mihails Lemke. Viņš minējis Krievijas armijas (19.korpuss ģenerāļa Dmitrija Dolgova vadībā) lielos zaudējumus Ilūkstes kaujās. Piemēram, pilnībā iznīcināts 19. korpusa 17. divīzijas 67. kājnieku pulks, 66. pulkā palikuši tikai 70 kareivji.
Kaujas piedalījās arī abu armiju kavalērija. Vācu virspavēlniecība sākotnēji cerēja, ka Ilūksti varēs ieņemt kavalērija (ap 250 jātnieki) un straujā triecienā doties Daugavas virzienā, lai ieņemtu tur esošo pagaidu tiltu. Vācu kavalērijas darbību šajā apvidū detalizēti aprakstījis Maksimiliāns fon Pozeks - M. Rihthofena vadītā kavalērijas korpusa (vēlāk īpašas armijas grupas) štāba priekšnieks.

Ilūkstes ieņemšanu ir aprakstījis toreizējais Līksnas draudzes vikārs Staņislavs Vaikulis, kurš no Daugavas labā krasta novēroja karadarbību upes pretējā pusē, Ilūkstes apkārtnē.
Krievijas armijas 151.Pjatigorskas pulkā dienēja kara garīdznieks Sergejs Florinskis (1873-1918), kurš 2008. gadā iecelts svēto kārtā.
Uzbrukums ildzis līdz 1. novembrim, tad pozīciju karš.
Ilūksti fotogrāfijās fiksējis Vācijas Impērijas Pirmā armijas korpusa 14. aviācijas divīzijas pilots, fotogrāfs Otto Lismans. Foto pieejamas Kretingas muzejā,

Karadarbibā tika izpostīta lielākā daļa Ilūkstes. Nopostīts arī Plāteru - Zibergu īpašums - Pilskalnes (Šlosbergas) muižas apbūve. Pēc vācu varas aprēķiniem Ilūkstē iedzīvotāju skaits samazinājās no 9000 uz 100 iedzīvotājiem.

1916. gada 8 (21). novembrī Krievijas armija pie Ilūkstes (XII armijas korpusa joslā) pielietoja gāzu uzbrukumu. Par to oficiāli informēja Augstākā virspavēlnieka štābs, kas uzbrukumu nosauca par sekmīgu. Pēc korespondentu ziņojumiem vācieši šādu uzbrukumu nebija gaidījuši un cietuši lielus zaudējumus. Atskaite par gāzu uzbrukuma iekļauta Ziemeļu frontes virspavēlnieka štāba arhīva fondā (Krievijas valsts kara vēstures arhīvs, 2031. fonds).

Pēc kara nebija iespējama Ilūkstes - aprinķa centra iestāžu funkcionēšana, tāpēc aprinķa iestādes atradās Grīvā (Daugavpils daļā).
20. gados presē Ilūkste dēvēta par "Latvijas Verdenu".