Latgales dati

1915. gada 23. oktobris

1917. gada 10. oktobrī pēc vecā stila
Pozīcijas pie Ilūkstes aizstāvēja Krievijas V armijas 19. korpusa 17. divīzijas pulki (67., 150., 151., un citi). Vācieši uzbrukumu sāka ar artilērijas uguni no plkst. 10 līdz plkst.13. Vācieši ieņēma pilsētu 23. oktobrī (10. oktobrī pēc v. st.) virzienā no Šlosbergas. Ilūkstes ielās izvērtās durkļu cīņas. Krievu daļām izdevās nostiprināties pilsētas nomalē. Tā Ilūkste ilgu laiku atradās uz frontes līnijas. Pilsētas zaudēšana radīja tiešus draudus Daugavpilij. Vācu karaspēks turpināja ofensīvu un mēģina pievirzīties tuvāk Daugavai pie Glaudāniem un pārcelties uz labo krastu, lai apietu Daugavpili no ziemeļrietumiem. Vācu uzbrukumi tika atsisti, jo krievu armija organizēja prettriecienu Sventes ezera rajonā.

Detalizēti Ilūkstes aizstāvēšanu aprakstījis kara cenzors pie imperatora mītnes Mihails Lemke. Viņš minējis Krievijas armijas (19.korpuss ģenerāļa Dmitrija Dolgova vadībā) lielos zaudējumus Ilūkstes kaujās. Piemēram, pilnībā iznīcināts 19. korpusa 17. divīzijas 67. kājnieku pulks, 66. pulkā palikuši tikai 70 kareivji.
Kaujas piedalījās arī abu armiju kavalērija. Vācu virspavēlniecība sākotnēji cerēja, ka Ilūksti varēs ieņemt kavalērija (ap 250 jātnieki) un straujā triecienā doties Daugavas virzienā, lai ieņemtu tur esošo pagaidu tiltu. Vācu kavalērijas darbību šajā apvidū detalizēti aprakstījis Maksimiliāns fon Pozeks - M. Rihthofena vadītā kavalērijas korpusa (vēlāk īpašas armijas grupas) štāba priekšnieks.

Ilūkstes ieņemšanu ir aprakstījis toreizējais Līksnas draudzes vikārs Staņislavs Vaikulis, kurš no Daugavas labā krasta novēroja karadarbību upes pretējā pusē, Ilūkstes apkārtnē.
Krievijas armijas 151.Pjatigorskas pulkā dienēja kara garīdznieks Sergejs Florinskis (1873-1918), kurš 2008. gadā iecelts svēto kārtā.
Uzbrukums ildzis līdz 1. novembrim, tad pozīciju karš.

Karadarbibā tika izpostīta lielākā daļa Ilūkstes. Nopostīts arī Plāteru - Zibergu īpašums - Pilskalnes (Šlosbergas) muižas apbūve. Pēc vācu varas aprēķiniem Ilūkstē iedzīvotāju skaits samazinājās no 9000 uz 100 iedzīvotājiem.

1916. gada 8 (21). novembrī Krievijas armija pie Ilūkstes (XII armijas korpusa joslā) pielietoja gāzu uzbrukumu. Par to oficiāli informēja Augstākā virspavēlnieka štābs, kas uzbrukumu nosauca par sekmīgu. Pēc korespondentu ziņojumiem vācieši šādu uzbrukumu nebija gaidījuši un cietuši lielus zaudējumus. Atskaite par gāzu uzbrukuma iekļauta Ziemeļu frontes virspavēlnieka štāba arhīva fondā (Krievijas valsts kara vēstures arhīvs, 2031. fonds).

Pēc kara nebija iespējama Ilūkstes - aprinķa centra iestāžu funkcionēšana, tāpēc aprinķa iestādes atradās Grīvā (Daugavpils daļā).
20. gados presē Ilūkste dēvēta par "Latvijas Verdenu".

Atsauces
61c9cfd43d888aea6ff9cf2700e8611922c95bda
2c72b05aa0188b389c6546931a426d681cf38ad0
5588cd7bfb53ded867c53da98999d6b7c897c3d8
53ee6c00da5ab8c85badf20aef53fd813cc239e4
2b91ebcc882198026fcbaea6ae780e2420022a77
655158b95dcde37cfa8ece276b0b13d81e455ef2
D2c0a60aeecd30fe438ad0aff8fa8f9744aeb3c3
C68e793e4e2977fdfd8dfe16a5acb4f10e2e4375
8a71fd4eb2b6a670fb3aa971a773725e3e6a0cef
992caead6c3d365a71b36e19a3d5d382b8ba4ec9
144d7d1ae0a006559336b394ac427405aaa667dc