Slēgti katoļu klosteri Latgalē

Tās bija pret Krievijas katoļiem vērsto Krievijas valdības vajāšanu pirmais posms (1816-1839), kas aizsākās ar jezuītu izdzīšanu no Daugavpils, Skaistkalnes, Ilūkstes.
2.posms - līdz 60.gadiem.
3.posms - 1864-1905
1830.-1831.gada poļu sacelšanās iespaidā Krievijas imperators Nikolajs I izdeva ukazu par katoļu klosteru slēgšanu Krievijā. Formāli tāda rīcība tika motivēta ar klosteru mazapdzīvotību, kas bija izveidojusies pēc sacelšanās, kad daudzi garīdznieki tika arestēti vai atstāja klosterus. 1832. gadā Krievijā tika slēgti 104 katoļu klosteri.
Latgalē tajā laikā 7 klosteri:
jezuītu klosteris Daugavpilī,
dominikāņu klosteris Pasienē, Aglonā un Rušonos,
bernardiešu klosteris Viļānos,
lācariešu jeb misijas kongregācijas klosteris Krāslavā,
žēlsirdīgo māsu klosteris Krāslavā (slēgts 1864.gadā).
Pēc 1832. gada darbojās dominikāņu klosteris Aglonā, kurš kļuva par nometinājuma vietu slēgto klosteru mūkiem. Tikai neilgu laiku pēc 1832. gada turpināja darboties Krāslavas žēlsirdīgo māsu klosteris (līdz 1864.gadam), lācarieši Krāslavu atstāja 1842. gadā.
Zinātniskajā literatūra tiek minēts arī 1843.gada 16.maija valdības dekrēts, kad Latgalē tika sekularizēta baznīcu un klosteru zeme, kas pārgāja valsts īpašumā kopā ar zemniekiem.