Līdzīgi kā sportistiem, reizēm arī žurnālistiem nākas parādīt cīņas gribu, lai uzturētu sevī olimpiskos ideālus. Tāda bija mana misija Rio. Mana pirmā saskarsme ar olimpismu bija tālajā 1964.gadā, kad mācījos 3.klasē mazajā Āmuļu astoņgadīgajā skolā un tur tika rīkots konkurss par olimpiskajām spēlēm, kas tajā rudenī tās notika Tokijā. Mani tas aizrāva. Līdz tam biju fiziski diezgan vājš puika, kas skriešanā reizēm pat zaudēja klases meitenēm. Daudz iedvesmas deva Janīna Kursīte, ar kuras brāli mācījos vienā klasē. Spēlējām futbolu, basketbolu, lasījām. No nākamā gada aprīļa pasūtīju laikrakstu Sports. Sāku arvien vairāk trenēties, paldies Jānim Žukovskim, kurš vairs nav šajā saulē, kurš iemācīja spēlēt futbolu, hokeju. Mani stadioni bija pļavas un tikko novāktie kartupeļu lauki. Liels sportists no manis nesanāca, taču manis uzstādītais Vārkavas vidusskolas rekords tāllēkšanā noturējās vairāk par 40 gadiem. Rio bija manas 12.olimpiskās spēles. Pēc neatkarības atjaunošanas esmu bijis akreditēts visās ziemas olimpiskajās spēlēs, no vasaras esmu izlaidis tikai Barselonu un Atēnas. Mini olimpiskā lāpa ir balva par ilggadību un uzticību olimpiskajiem ideāliem